Sākšu ar godīgu atzīšanos: es nekad nebiju domājis, ka nonākšu līdz tam, ka vavada casino kļūs par manu vakara rituālu. Tas notika pakāpeniski, bez lieliem lēmumiem, bez kāda grandioza plāna. Vienkārši kādu dienu sēdēju savā mazajā īrētajā dzīvoklī, ārā lija lietus, un es jutās tik tukšs, ka pat televizors šķita par skaļu. Toreiz es pirmo reizi atvēru
vavada casino, un, jāsaka godīgi, tas bija tāds kā bēgšanas mēģinājums no visa, kas mani nomāca.
Man tolaik bija diezgan grūts periods. Darbs, kurā es jutos kā svešs ķermenis, attiecības, kas bija izsīkušas līdz vienai vienīgai piezīmei “mēs parunāsim vēlāk”, un tā sajūta, ka katru rītu mostos ar akmeni uz krūtīm. Cilvēki parasti saka, ka jāmeklē palīdzība, jāiet pie psihologa, jāsporto, jādara kaut kas lietderīgs. Es to visu zināju. Bet tajā vakarā es gribēju vienkārši pazust. Un vavada casino bija vieta, kur pazust bija viegli.
Sākums, protams, nebija nekāds sapnis. Es ieliku pirmos desmit eiro, un tie pazuda ātrāk, nekā paspēju saprast, kas notiek. Tad vēl desmit. Tad vēl. Es sēdēju pie datora, kodīju nagu, un man bija tāda sajūta, ka esmu muļķis. Klasiskais stāsts: cilvēks, kuram nav naudas, cer, ka kazino viņam to iedos. Bet tajā pašā laikā man bija kaut kas cits — tā sajūta, ka vismaz uz brīdi es nedomāju par savu priekšnieku, par vientulību, par to, cik ļoti es esmu noguris no sava dzīves veida.
Nākamajā vakarā es atgriezos. Un tad vēl nākamajā. Es sāku pamanīt, ka vavada casino man kļūst par tādu kā aizsegu. Kad bija slikti, es iegāju. Kad bija garlaicīgi, es iegāju. Kad bija pārāk kluss, es iegāju. Es nesēdēju ar lielām summām, nē, es biju piesardzīgs. Bet tas viss bija kā neliela deva kaut kā, kas lika man justies dzīvam. Un tad kādu vakaru, kad es jau biju gatavs atkal zaudēt, notika kaut kas cits.
Es spēlēju kādu no tiem automātiem, kuru nosaukumus pat neatceros. Bija vēls, acis sāpēja, un es jau domāju, ka vajadzētu iet gulēt. Un tad pēkšņi — bonuss. Tad vēl viens. Tad summa, kas man lika piecelties kājās. Es sēdēju un skatījos uz ekrānu, un man bija tāda sajūta kā tad, kad bērnībā atver dzimšanas dienas dāvanu un tur ir tieši tas, ko tu gribēji. Es nevarēju noticēt. Es pat nepamanīju, kā sāku smieties. Vienkārši smieties. Tas bija tik negaidīti, tik absurdi, ka man bija jāpiezvana draugam. Viņš, protams, domāja, ka esmu piedzēries. Bet es nebiju. Es biju laimīgs. Vismaz uz to brīdi.
Protams, es neizņēmu visu uzreiz. Es turpināju spēlēt. Daļu zaudēju atpakaļ, jo tā jau ir — azarts ir nodevīgs. Bet kaut kas palika. Un, kas ir svarīgāk, es sāku saprast, ka vavada casino nav tikai vieta, kur pazust. Tā bija vieta, kur es atcerējos, ka dzīvē var būt arī pārsteigumi. Ka nav viss tikai pelēks. Ka dažreiz, kad tu esi zemākajā punktā, kaut kas var pagriezties otrādi.
Pēc tam es sāku spēlēt retāk. Ne tāpēc, ka man būtu kļuvis bail, bet tāpēc, ka es sāku risināt savas problēmas. Es mainīju darbu. Es pārtraucu attiecības, kas mani nospieda. Es sāku iet garās pastaigās. Un, dīvainā kārtā, vavada casino man palīdzēja saprast, ka es varu izturēt nenoteiktību. Ka ne viss ir jākontrolē. Ka dažreiz vienkārši jāļauj notikt.
Tagad, kad es to visu atceros, es smaidu. Tas nebija dzīves labākais posms, bet tas bija posms, kas man iemācīja kaut ko svarīgu: bēgšana ir tikai pagaidu risinājums, bet arī tā var novest pie kaut kā laba, ja tu to apzinies. Es nezinu, vai man vēl kādreiz būs tāds pats laimes sprādziens kā tajā vakarā. Bet es zinu, ka vavada casino man iedeva ne tikai naudu, bet arī stāstu, ko pastāstīt. Un dažreiz tas ir vērtīgāk par visu.
Tāpēc, ja jūs kādreiz jūtaties tā, ka gribat pazust — es saprotu. Bet atcerieties: pat bēgot, jūs varat atrast kaut ko, kas jūs atgriež atpakaļ. Tikai nevajag tur palikt mūžīgi.